Deivids dzied: ‘Ah, sweet mystery of life, at last I found thee!’ jau trešo dienu. Katram ir tā sava dziesma, ko dziedāt jebkurā situācijā. Rīts  iesācies, cīnoties ar sauli uz zilā sola. Tās ātrums šķiet biedējoši liels, kad gribi mierpilnā ēnainībā pabeigt savu bļodu ar musli, un varbūt – tikai varbūt, ja dzīve būs labvēlīga, pamanīties izdzert arī tēju, pirms saule ar rīta zobiem iekožas atslēgas kaulā. 
Pēc katras domas, kas piemin vārdus ‘rīts sāksies’, izbēgt no Akmentiņa citēšanas ir neiespējami. Jau kādu laiku prātoju, ka radusies nepieciešamība pēc pašradītas frāzes, kas paskaidrotu gara stāvokļa atrašanās vietu vai nevietu. 
“Rīts atnāks arī bez validola
un tavu….” – nav grāmatas, lai ielūkotos turpmākajās rindiņās, un validolu nekad neesmu lietojusi. Vajadzību pēc zālēm atzīstu vien vispārējā gribas pamiruma situācijā, lai gan nodrošinājums ar dažādu krāsu tabletēm, braucot tālāk par Dunti, ir viens un tas pats. Godīgi, nezinu vairs kādai vainai, kas ir domāts. 
Dienas pagaidām iezīmējas miera pielietas. Daudz laika, lai realizētu pilsētā nesasniedzamos sapņus. Ak, jā, sapņi… jāatcerās noķert viens, pirms tas aizbrauc atpakaļ uz Rīgu.

 

Kad bija jāizlemj, rakstīt savā vai svešā valodā, sliecos par labu mātes dotajai, bet vizuālā nesakārtotība liks pārdomāt šo lēmumu vēlreiz. 

DSC_0657

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s